Šonakt uzgleznoju kādu brīnumskaistu pilsētu vakara vējā, logos kad ugunis tai deg.., lai sasildītu kādu sabēdājušos un nosalušu sirdi.. Divas mīlestībā iedegušās sirdis, viena otru nesagaidīja.., to tik ilgi loloto satikšanās sapni vējiem līdz aiznesa kāds nelaimīgs gadījums.. pēc kura tās katra savā telpā un elpā.. Gleznoju par to, ka dzīve ir gara un mūžs ir īss.., bezgalīgas ir tikai debesis.. Mīļie, Mīliet šodien, ne rīt vai aizparīt!!!
(šī brīnišķā mākslas darba autors Leonīds Afremovs..)
Tagad, kad vējš aiz loga skaļā balsī straujā dejā trenkā sniegpārsliņas, priecājos, ka beidzot esmu apdarījusi savus darbus ārpus šīs siltās un mājīgās telpas.., jo cīnīties ar sniegputeni man nepatīk, viņam tik lielas, aukstas un slapjas ķepas.. ne, ne.. ne šodien.., šodien gribas ko maigu, siltu un patīkamu..
Iekārtojos tik ērtāk savā siltajā un omulīgajā buduārā, ar nodomu turpināt lasīt iesākto grāmatu sējumu.., esmu tikusi līdz ceturtajai, pagaidām pēdējai.. kad būšu pabeigusi, labākās domas piefiksēšu gudro domu krātuvītē, kas ne virtuāla.., bet kā manas dzīves patiess saldinātājs un krāsotājs, gluži kā gards un spēkus sniedzošs medus pie tējas drēgnākos ziemas vakaros. Tiesa, apņemšanās to visu pierakstīt, gan mani pašu mazliet biedē, jo saprotu, ka tam vajadzēs daudz laika. Tā nu ik pa laikam čīkstot, cīnos ar slinkumu, kas man reizēm tā mēdz uzkrist un nelaist vaļā, ka tas nudien traucē gāzt lielos kalnus..
Lai saldāka cīņa un vieglāka uzvara, atvēru draudzenes sen dāvāto dāvanu, kas stūrītī noglabāta apputēja nu jau pāris gadus.. krūzīšu un saldumu man netrūka, vismaz ne toreiz.. Iesaiņojums gana skaists~ ar sārtām miniatūri dzīvīgām papīra rozītēm.., pati krūzīte ar rokām no māla darināta, patiesi skaisti vijīgām formām un manu vārdu iegravētu.. ehhh, ja vien man būtu iespējas un prasmes, es viennozīmīgi daudz ko pasaulē pārveidotu uz vijīgākām formām.. Dabā arī nekas nav kā ar lineālu nomērīts un nogriezts, tā tik cilvēce savā prātā to apņēmusi kā kādu skaistuma ideālu.., Un ja es būtu vispasaules galdnieks, drēbnieks, stilists, zīmētājs vai kāds cits radošais tēls.., maniem gara darbiem viennozīmīgi būtu vijīgas, apaļas un plūstošas, bezrobežīgas formas, krāsas.., par to jau sen pie sevis sapņoju. Asas un strikti noteiktas kontūras mani atbaida, tās šķiet nedzīvas un asas, un Tik konkrētas!, ne pa labi, ne pa kreisi... ne, ne
Atgriežoties.., krūzītes pildījums saldumsalds, ja es būtu mazāka, mani prieki būtu milzīgāki, jo krūzīte nu dien līdz malām pilna ar mazumazām odziņām dažādās krāsās. Laimīgās koņčas, tās nenoveco.., vismaz ne šīs cukurotās(tātad būtisks ir sastāvs!). Tā nu rūpīgi atlasu tās, kuras ēdīšu tagad un kuras vēlāk.. tagad nobaudīšu tik tās sārtās, oranžās, violetās un dzeltenās.. zilās atstāšu vēlākam. Ņammm..
Tad nu kad nu mana pēc saldumiem izsalkusī un kārā miesa apmierināta, jāpabaro gars un dvēsele ar kādu jaukumjauku domu, sajūtu gammu.. mmmmm
Un Jums tāpat!!! Mmhm
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru