katrs pats lai savu laimi kaļ..

pamodos.. (sev netipiski laicīgi, te nu ļauju gaismai sevi ik rītu modināt un tā tad arī laipni iespīd man acīs, ja vien sniegs nav apracis logu uz debesīm..)

tā pusnomodā apviļāju visādas domas.. vēlreiz atcerējos kādu nesenu sapni. īstenībā tie ir vieni no maniem mīļākajiem, tādi kā gaidīta un zīmīgi dziļdomīga atkaltikšanās.. tādi jauki. agrāk tie biedēja, bet kad sapratu.. ir savādāk. un šos pat nav jāpieraksta vai kā īpaši jāiegaumē, lai atcerētos gadiem ejot, jo spilgti iesēžas atmiņā paši par sevi.. `)

un tad prātā iešāvās doma, ka šodien beidzot jāuzraksta Tas sludinājums. piesēdos (jo man jau tagad pašai ir savs privātais, skaisti atrenovētais kompītis , kuram pat i-nets atgriezies!..) un pārkopēju, un papildināju veco labo tekstu (pirms nu jau 2iem gadiem- toreiz ilgi un rūpīgi  pašas rakstīto, tagad labāk nemaz nevarētu tā uzreiz un ne no kā..). man joprojām patīk. nu āķis ir izmests. redzēsim cik veiksmīgi darbosies Marss manā darba mājā..

+ `Nikucis` (tā man patīk viņu saukt) vakarnakt plūca uzvaras laurus, tik neviltoti un aizkustinoši, mammu  pirmo pasveicināja..  un Hā Hā.. kāpēc tāds prieciņš? jo vienkārši zināju, ka viņam jāuzvar, pat PV atstājot aiz sevis.  atdevu savu balsi nebalsojot., ne pirmo reizi. priekšnojautas. reizēm patīkami, ka tās piepildās t.i., ja tas ir kaut kas labs..

`ej un ej, un neskaties vairs atpakaļ.., katrs pats lai savu laimi kaļ..`  jāapgūst.. 

~~~

kāds nejaušs astro/ezoatklājums.. 

Lilita~ melnais mēness (fatāla un pat liktenīga ietekme uz cilvēku, grauj tā prātu, loģiku un psihes pamatu. veido karmu)

Lulu~ baltais mēness (pārstāv citu pasauli, to, no kuras nāk Dieva dzirksts. Lulu ir mūsu Zemes sargeņģeļa sūtnis)

`Lilu` varētu būt kā daļa no katra. iesākums karmisks un nobeigums dievišķs.. tik cilvēcīgi tak

atrodot savu Lilitu sadrūmu, toties ieguvu atslēgu sapņiem, kurus drīzāk pielīdzinu murgiem cerot, ka tie ir tikai sapņi.. toties tagad ir skaidrs Kāpēc..  vēl pavisam nesen tranzītā tā bija tieši uz  manas natālās. `smagais pēriens` (kā saka skolotāji) šķiet izpalika, jo tieši pirms tam diezgan aktīvi  strādāju savā`Lulu lauciņā..` Varbūt tāpēc darba laikā vienmēr bija sajūta, ka man tas vienkārši ir  šobrīd jādara, lai pati mainītos un uz dzīvi paskatītos savādāk. Reiz, nomainot kādu kolēģi, pavadot viņu, jautāju, kā šodien gāja (viņai tā bija 2ā reize, sākums ir smags).. viņa uz mani paskatījās un atvadoties noteica~ par to ko Tu dari, Tu nokļūsi debesīs.. pasmaidīju, pateicos un aizvēru durvis. Jums tā kāds ir teicis  par jūsu darbu? sajūtas.., hmm, tāds kā gaišums un siltums, kas tad arī ir pati labākā samaksa par padarīto darbu.. (kam pieskaita materiālo)