•  Ubags un eņģelis
  

Katru dienu gājēju tunelī pie dzelzceļa stacijas sēdēja kāds ubags. Viņa drēbes atgādināja skrandas, apavi bija cauri. Mati izspūruši, gari un daudzus gadus nemazgāti. Rokas vātīm klātas, seja samelnējusi. Tie, kuri neuzmanīgi gāja tuvu garām šim vīram, sajuta briesmīgu salkanu smaku, kas kuņģim lika teju vai stāvus gaisā palekties. Daudzi jau bija pieraduši redzēt katru dienu še viņu sēžam un gāja garām vienaldzīgu sejas izteiksmi.

Tā nu šis ubags tur ubagoja un ar neslēptu naidu noraudzījās no viņa tik atšķirīgajos ļaudīs, kuri labi paēduši un labi ģērbti no agra rīta jau steidzās savās gaitās viņam garām pat šķietami nepamanot viņu.

Tad ubags kādu dienu sāka domās lūgt Dievu

- saki, kāpēc citi ir laimīgi un veseli, bet es esmu tāds kā esmu, lūdzu maini manu šo tik šausmīgo dzīvi!  

Tā viņam lūdzoties ik dienu pagāja ziema, tad pavasaris, tad vasara un rudens, tad atkal ziema..,bet viņš bija gana neatlaidīgs.

Un tad kādu dienu piepeši notika patiess brīnums - viņa priekšā parasta cilvēka izskatā nostājās Dieva sūtīts Eņģelis. Viņš jautāja ubagam-

saki, ko tik bieži traucē Debesu mieru ar savām lūgšanām? 

Ubags viņam jautāja pretī-

saki man, augstais sūtni, kāpēc es šeit esmu un esmu es tāds, kāds esmu? 

Kāpēc neesmu līdzīgs ļaudīm, kuri te iet garām man ikdienu?

Enģelis atbildēja ar pretjautājumu -

saki man, vai melot ir labi?

Nē, protams, tas ir ļoti slikti.. -teica ubags, jo nojauta, ka tieši tā ir jāatbild Debesu sūtnim.

Enģelis klusēja un raudzījās ubagā. Tad atkal jautāja -

saki man, vai zagt ir labi?

Nē, to darīt arī ir slikti...

Saki man, ko būtu pelnījis cilvēks, kurš melo, zog, iegrūž nelaimē daudz jo daudz cilvēku, padara viņu dzīvi ciešanu un smagu pārdzīvojumu pilnu?

Nezinu.., bet es taču to nedaru, tik sēžu te.. un neko sliktu... tici man! -sašutuma pilnā balsī noteica ubags.

Enģeļa seja tapa skumju pilna-

Redzi, viņš teica, tavs patreizējais stāvoklis un dzīve tāda ir tāpēc, ka reiz tu darīji visas tās sliktās lietas, par kurām tev taujāju. Tagad tu par to visu maksā.. Redzi, par visu ir jāmaksā! Reiz tu dzīvoji smalkā mājā, brauci ar glaunu auto un padarīji daudzu cilvēku dzīves ciešanu pilnas. Tu dzīvoji uz citu rēķina, biji cietsirdīgs un ļauns pret visiem. Un biji pārliecināts, ka tev par to nebūs jāmaksā.., bet tagad šis brīdis ir pienācis. Un samaksa būs tikpat liela, cik tavs rēķins tavas Dzīves bankā, tāpēc netraucē vairs Debesu valstību un lai Dieva prāts notiek! To teicis Eņģelis pazuda.

Otrā rītā arī ubags bija pazudis un vairs nekad neparādījās savā ikdienišķajā vietā.. neviens nezināja, kur tas palicis. Un neviens viņu arī nemeklēja.

~~~

pirmo reiz šo šķiet lasīju e-mistērijā kādu laiku atpakaļ,  nesen ejot cauri stacijas tunelim kādam to atstāstīju un šodien atkal izlasīju domu biedros.. par Dzīves banku arī jau iepriekš biju dzirdējusi.. cilvēki tur ņemot nesamērīgi lielus kredītus, jo gribot dzīvot šodien,  jo negrib dzīvot šodien ar to, kas viņiem jau ir jeb nav tagad un te.. tādējādi  kļūstot brīvi -sevi iegrožojot milzīgās parādu saistībās, kuras agrāk vai vēlāk šā vai tā būs  pašam jāizlīdzina.. tieši un netieši, domāju

•   Mūsu karmiskie līkloči

Ja kādam dzīvē nogāja greizi un neveicās vai arī gadījās kāda ķibele, vecs un vieds ķīniešu gudrais, pacēlis gaisā rādītājpirkstu un galvu klanīdams, noslēpumaini smaidīdams daudznozīmīgi teica: Viņam ir slikta Karma... Tad viņš dziļi ieelpoja, ieturēja pauzi un ar līdzjūtību klusu nobubināja Jā, jā, jā... tur jau neko nevar darīt. Bija reiz tāda filma– ar priecīgiem un skumjiem notikumiem pārpilna, tāda pati kā mūsu ikdienas dzīve.

Karmas tīrīšana modernisma stilā

Tā nu dzīves ritējumā iznāk, ka reizēm apmulsuši nonākam krustcelēs, situācijās, kad grūti pieņemt vienīgo un šķietami pareizo lēmumu, ko īsti darīt un ko ne. Antras dzīve bija tieši šādā krustpunktā un viņai pašai likās, ka ir kā tajā multenē par ezīti miglā – sauc uz kuru pusi gribi, visur atbalss maldinoša un svešāda. Kādu dienu apmulsušajai būtnei draudzene ieteica doties pie kādas labas gaišreģes, kura šādās situācijās spējusi daudziem palīdzēt. Tās pašas dienas vakarā Antra jau sēdēja trolejbusā, kurš krēslā ripoja cauri Rīgai kādas priekšpilsētas virzienā.

Kad durvis atvērās, Antras deguns sajuta skābu kāpostu un nepatīkamo kaķa urīna smārdu. Paveca un satuntuļojusies būtne, kura nu nekādi neatgādināja viedu gaišreģi, bet gan ikdienišķu ierindas pensionāri, iesēdināja Antru nelielas istabiņas stūrī uz paveca neērta ķeblīša un uzmanīgi viņu nopētīja. Antra jau bikli gribēja sākt izklāstīt sava nāciena iemeslu, bet gaišreģe viņu strauji pārtrauca - Es visu zinu meitiņ! Tev jātīra karma! To es tūlīt darīšu, sāksim no patreizējā brīža un iesim abas atpakaļ uz tavu bērnību.

Pusvārdā aprautā Antra apklusa un ar zināmu uztraukumu sāka vērot, kas sekos. Labu brīdi gaišreģe aizvērtām acīm kaut ko pie sevis klusu un nesaprotami bubināja, tad piepeši salecās. Ai, ko tad meitiņ tu tā? Nokļuvi smagā autoavārijā 29 gadu vecumā... knapi dzīva paliki... sliktā kompānijā biji! Tantīte uzmanīgi vēroja Antras reakciju, savukārt tā apmulsusi mēģināja ko tādu savā dzīves gājumā atcerēties. Tāda notikuma Antras dzīvē pavisam noteikti nebija, tāpēc dzirdētais viņu pamatīgi samulsināja. Labi, pikti nodudināja gaišreģe. Iesim tālāk! Viņa atkal iegrima bubināšanā un turpināja vērot Antru caur šauri piemiegtām acu spraugām. Antrai kļuva nedaudz neomulīgi, bet šo savu sajūtu viņa centās aizdzīt prom. Pēc brīža gaišreģe atkal salecās – Ai! To nu gan tev nevajadzēja, meitiņ, darīt! Pat nelaimīgas mīlestības dēļ nedrīkst taisīt pašnāvību! Tas Antru apstulbināja vēl vairāk. Nekāda pašnāvības mēģinājuma nebija un būt nevarēja! Seansa turpinājumā gaišreģe nu jau visai pikti Antrai piedāvāja vēl visādas nejēdzīgas lietas, kuras viņas dzīvē nebija notikušas un pat nevarēja notikt. Un tad pēkšņi pār Antru nāca apskaidrība – večiņa taču vienkārši blefoja! Cenšoties vērot viņas reakciju uz pateikto, gaišreģe pati taustījās kā ezītis pa miglu un mēģināja kaut ko uzminēt, lai būtu pie kā pieķerties. Ja ko izdotos atrast, tad gan droši vien būtu vēl daudzkārt pie viņas jānāk un jātīra karma... un ne jau par baltu velti droši vien.

Samaksājusi gaišreģes prasīto honorāru, Antra pateikdamās par palīdzību, devās prom. Uz ielas viņa vairs nespēja novaldīt smieklu šalti par pieredzēto, kura neapturami lauzās uz āru. Uz ielas esošie ar neizpratni vēroja jauno sievieti, kura smējās tā, ka ne asaras apturēt. Vienu gan Antra saprata – ko darīt tālāk un kā, tas būs jāizlemj viņai pašai. Cits viņas vietā izdarīt to nespēj.

Cēloņu un seku sakarība

Varbūt lieki nesarežģīsim dzīvi un negremdēsimies daudzo austrumu reliģisko strāvojumu filozofijā un nostādnēs par karmu. Rietumu pasaulē ar šo jēdzienu mēs parasti saprotam visu padarīto labo un slikto darbu kopuma radītās sekas. Tas, ko domājam, runājam un darām, rezultātā veido mūsu karmu. Mūsu gudrie senči zināja, ka nevajag spļaut akā, no kuras pēc tam jādzer. Kā mežā sauksi, tā atskanēs, viņi teica. Dzīvo savu dzīvi tā, lai tās beigās nebūtu jānožēlo.

Varam droši uzskatīt, ka karmas jēdziena pamatā ir cēloņu un seku likumsakarība, kura darbojas neatkarīgi no tā, vai mēs par to gribam zināt vai arī negribam. Tas ir kā gaisā palaists bumerangs, kurš noteikti atgriezīsies. Vai tas atgriežoties atkal līgani ieguls mūsu rokā vai arī sāpīgi iebelzīs pa pieri tur uzsizdams pamatīgu punu, tas jau ir cits jautājums. Smalko jeb garīgo enerģiju pasaulē līdzīgs pievelk līdzīgu – labi darbi labus rezultātus, slikti – sliktus rezultātus. Šķiet, ka pat pamatskolas fizikas kursā māca, ka spēks, ar kuru iedarbojas uz kādu ķermeni, ir tikpat liels, kā tas, ar kuru šis ķermenis darbojas pretī. Bet to jau mēs esam sen aizmirsuši, tieši tāpat kā enerģijas nezūdamības likumu. Kā redzam, visam pamatā ir visvienkāršākie fizikas likumi, kurus mums mācīja jau pamatskolā. Tagad tikai jāpaskatās uz tiem no nedaudz citas, neierastas puses.

Karmiskās lamatas

Reizēm saka – re, tas cilvēks dara ļaunus darbus, bet viņam par to nekas slikts nenotiek, tieši otrādi – viņš zeļ un plaukst. Taču jau svētais Augustīns esot teicis, ka Dievs vienmēr soda ļaunumu, tikai šis process nenotiekot tik ātri un cilvēks pa to laiku paspējot sagrēkot vēl. Tātad tas ir mānīgs priekšstats, jo, kamēr bumerangs savā lidojumā atgriežas sākuma punktā, vienmēr paiet kāds laika sprīdis. Cik tas liels vai mazs, tā ir relatīva lieta. Ražu taču arī parasti ievāc rudenī, kad no stādīšanas brīža pavasarī ir pagājis krietns laika sprīdis. Cilvēka dzīvē šis laika sprīdis varbūt visai ilgs, tāpēc rodas ilūzija, ka nekas jau slikts nenotiek pēc slikta darba.

Ir vēl viena nianse. Atpakaļ lidojošais bumerangs, kurš mests, piemēram, finanšu sfērā, var atgriezties jau gluži citā. Var neatgriezeniski zaudēt veselību, ģimeni, bērnus, draugus. Vai izkrāpta, nozagta vai kā citādi nelikumīgi iegūta nauda to atsvērs? Paraugieties uzmanīgi apkārt, piemēru tam jau netrūkst. Problēma ir tā, ka mēs vērtējam dzīvi pārāk īsā laika posmā, tā nesodāmība šķiet iespējama. Auglim – labam vai sliktam – ir jāizaug un jānobriest, jānogatavojas. Un tad viss notiek, bieži ļoti pēkšņi un negaidīti. Nostrādā karmas likumsakarības, bet cilvēks tobrīd ir ļoti pārsteigts un jautā – kāpēc tas notiek tieši ar mani? Par ko? Es taču to neesmu pelnījis...

Un vēl viena nianse. Tā kā cilvēkam kā būtnei šādā gadījumā labpatīk vainu meklēt citos, ne sevī, viņš dodas meklēt palīdzību. Bieži vien tas ir kāds karmas pseidospeciālists, kurš par attiecīgu honorāru solīs iztīrīt karmu un nolīdzināt visus grēcinieka parādus Dieva vai visa Universa priekšā, pataisīt viņu baltu, pūkainu un pilnīgi nevainīgu. Būtu jau labi, ja šādi stundas laikā varētu iztīrīt visā dzīvē sakrātos misēkļus un klupienus kā uzvalku ķīmiskajā tīrītavā. Un tad ar tīri baltu dvēseli atkal spert soli plašajā pasaulē... Taču tā diemžēl nenotiek. Siers par velti ir tikai peļu slazdos. Katram ir pašam savu grēku darbu kolekcija jeb karma jāattīra izejot cauri visādām dzīves situācijām un virpuļviesuļiem. Austrumos uzskata, ka to nevar izdarīt vienas zemes dzīves ietvaros, tāpēc jau dvēsele reinkarnācijas ceļā daudzkārt tiek atgriezta uz zemes, lai līdz galam izietu tai paredzēto skolas mācību. Lielveikalā pie kases taču arī jums pašam jāmaksā par saviem pirkumiem, vai ne? Neviens svešs labdaris par jūsu pašu piekrautajiem pilnajiem ratiņiem maksāt neies.

Rezultātā būs vien jāatgriežas pie mūsu pašu senču viedā atzinuma – katrs ir pats savas laimes (un nelaimes!) kalējs. Žēl tikai, ka šo vērtīgo atziņu parasti novērtējam pārāk vēlu.

šo N. Smaļinska rakstu atradu Te un vēlējos to arī te :) 


~~~
šodien saņēmu apstiprinājumu pieteikumam uz nodarbībām... un tās sāksies jau pavisam drīz! kas ir lie- li- ski!!! :)) to dēļ gan nāksies uz kādu laiku atteikties no citām, tieši tajās pašās dienās un laikos (bzzz.., kāpēc vienmēr tā?), bet šo jauno izdevību gribas izmantot tieši šobrīd  un tagad , jo jau kādu labu laiciņu uz ko tādu cerēju (klap, klap, klap! priecājos!)