agrāk tā satrauca, tagad mierina..

vakar braucot mājās, atkal to klausījos un skatījos kā aiz loga garām skrien un zib debesis, mākoņi, koki, pļavas, mājas, cilvēki, mašīnas, zvēri, viss, viss un tā aizvien.. un prātā ienāca kāda doma par to, ko gribētu.. bet lai to izteiktu, vēl ir laiks., lai saprastu 

pāris dienas kopš redzēju GA sērijas, kuras vasarā skatoties nespēju valdīt bēdu asaras (..kaut tas ir tikai seriāls ar vietām briesmīgu scenāriju). nu jau biju daudzmaz gatava skatīt briesmas visā pilnībā un varēju vairāk ieklausīties arī dialogos, kuros minēja tādus vārdus kā bezbailība (mirt citu dēļ); brīvība; kad esi izdzīvojis elli uz zemes, nāve ir kā atbrīvošana, ne sods.. 

un lielā beigu dilemma.. sodot nogalināt (atbrīvot) sievas dakteri (`slepkavu`..) vai pēdējo lodi tomēr izlietot glābjot sevi pašu no gaidāmās `elles zemes virsū` par n`to cilvēku nogalināšanu un iespējams, tikties ar mirušo sievu viņpasaulē.. 
tik  runā, ka pašnāvība (jebkādā veidā) neesot gluži tas pats, kas varonīga nāve., un ka par pirmo variantu gan saņemot sodu, ne tik ļoti cerēto balvu` Brīvību..

ps. kursos dzirdēju, ka juristus tagad īpaši mācot kā `apieties` ar mediķiem.. un nu arī mediķu darbības vairāk iegrožo ar visādiem likumiem un pantiem, lai viss negrozītos ap tiesu`naudas procesiem vien, kaut tieši uz to viss arī iet.. ehhh, traki skumīgi, ka viss tik tālu nonācis., un cilvēks varēs kaut nomirt no tā, ka likums būs aizliedzis tam citā veidā pieskarties.. 

`We built a tall, tall tower
Took some words and built a wall

Somewhere in all the talking, the meaning faded out
Oh, I wonder when did it all stop making sense?`