ilgu tramvajs jeb pērtiķu dzīres

.. garīgās un miesiskās sākotnes konflikts, jutekliskās dziņas un tiekšanās uz garīgo pilnību. Blanša ar savu iekšējo sirds brīvību, nepaverdzinātu ar „normālās dzīves” standartiem, nesaduļķotu ar tās merkantilismu, cietsirdību un garīguma absenci, turas pretī šai pasaulei, glābjot savu pašcieņu, un nepadodas tai, pat tad, kad pati kļūst par upuri, un šīs pasaules neprāts viņu iznīcina.. 

cik atceros, Teātra Observatorija man vienmēr saistījusies ar Ilgu Tramvaju jeb pašas alkām to redzēt. tad nu šo trešdien to redzēju, kaut lielā sajūsma mazliet izpalika, atstājot aiz sevis diezgan padrūmu omu`domu~ Uzmanies., kas pat varētu būt kā visa stāsta morāle vienā vārdā izsakoties., jo

.. tāpat kā agrāk negribas, ka „Blanšas– mākslinieki” atrastos trako namos, bet bibliotēkas, teātri utt. tiktu aizstāti ar „supermārketiem”, jo uz turieni taču ar „vēlmju tramvaju” ved „pērtiķiem” iecienītos banānus. 

Un tik ļoti gribas, lai pēc pieturas „Kapi” būtu vēl kaut kas– tas, kas rada īstu mākslu– nemirstīga dvēsele. Un progress nevestu uz garīgu regresu.. : režisore Gaļina Poliščuka par izrādi

kaut progress tā nevestu uz regresu.. kaut gudrība vestu uz garīguma progresu un garīgums uz gudrības progresu.. kaut aizvien vairāk cilvēku to īsto progresu`regresu apzinātos.. kaut nu jau daudzi `mostas`, un priecājos, ka arī ap mani ledus ir sakustējies un cilvēki aizvien biežāk par to aizdomājas` ierunājas`mainās un īsteno.. 
Taču Uzmanies! un paskaties arī tu, uz kurieni tevi ved tavs ilgu`alku tramvajs., vai uz īsto sapņu pieturu.., lai tavs ceļš ved uz progresu, ne regresu gala pieturā..*