Baby Hollywood Is Dead, You Can Find It In Yourself

manu eiforisko lidojumu iztraucēja un piezemēja.. šovakar nācās stūrēt, 1x kopš 9ā gada vasaras., taču sapratu, ka šīs iemaņas tomēr tik ātri nezūd (ja reiz iegūtas) un jau prātā iešāvās doma, ka kādu dienu varētu aizlaist uz Roju., jaa, jaaa a Noteikti!, mmhm ")

iemaņas nezūd, jo manos knapi 18, tētis mani dresēja par `rallijmeiteni`, kaut es viņam n~tās reizes atkārtoju, lai atšujas un labāk dresē brāli.. bet viņam šķita, ka ar saldējumu izdosies mani piekukuļot un izmācīt, un tas mammu ik reizi dzina vājprātīgā stresā un viņa pavēlēja apstāties un izlaist viņu nu (da) jebkur, tikai laukā un prom no mums (tā arī ne reizi neizkāpa.. "D ), jo mums abiem (pie stūres) bieži bija skaļas domstarpības`argumenti par īsto virzienu un ātrumu pārslēgšanu, jo ja es braucu, tad es izvēlos ko un kā., bet tētim šķita, ka viņš visu parādi komandē. tā rezultātā es vispār pēc eksāmena nokārtošanas vairs negribēju braukt, jo arī instruktora (tēta brālēna) `krustojumā pa labi, pa kreisi utt.` man jau sen kā griezās ausīs un rādījās murgos..un tā nu es arī nebraucu pāris gadus, līdz nākamais dresētājs vienkārši iespītējās un izmeta,~ lai tad ņemu un braucu.!, un es arī pieņēmu izaicinājumu., kaut senāk biju teikusi, ka pa Rīgu braukšu tik tad, ja man būs dzīvot apnicis..

iespējams instruktora vārdos ~ `kādu dienu no tevis varētu sanākt laba braucēja`, tomēr slēpjas kāda maza daļiņa patiesības., jo pati biju patīkami pārsteigta par savu pirmo braucienu cauri visai Rīgai., ņemot vērā to, ka mācījos mazpilsētā un mamma nemūžam pat netuvotos Rīgai ar mašīnu..

kaut varbūt, tas vienkārši mans neprāts..
tāpēc labprāt nododu sevi citu (prātīgo) rokās, lai brauc, ja grib un izdodas., lai man par to nav jādomā un lai varu saviem sapņiem un apcerējumiem tikmēr nodoties, jo ceļš mani vienmēr aizved tālumos., mmmhm

ps. ja par benzīnu un mašīnām kā tādām, tad labāk nekādus jautājumus neuzdot ~ man visticamāk nebūs ne jausmas par ko īsti iet runa., jo arī to visu labprāt atstāju citu ziņā