sirc

Mīlestību cilvēkiem dāvājis dievs.. un ja tā zudusi, to atpakaļ vairs neatgūt!? To nogalina dēmoni, tādi kā greiz-sirdība utml.. un ja reiz mīlēts tā pa īstam līdz (no) pašiem sirds dziļumiem, tad jebkas virspusējāks vairs nav un nevar būt tam pielīdzināms.,  zināšanas rada tikai ciešanas ~ Zālamana pēdējā mīla

ar interesi gaidu Melno pienu JRT, varbūt tik man tas tā, bet izejot no TO vai Dailes, pārņem tāda kā sajūtnopūta, ka JRT tomēr ir mans manējais, mīļākais.. kaut arī no Dailes pāris (2-3) reizes ir nācies biku `atgūties`..

cits viedoklis~ zināšanas atbrīvojot no ciešanām., 

un ja reiz mīlestība zudusi, varbūt tās nemaz nav bijis?

jo ilgāk dzīvojam, jo skaidrāk saprotam, ka viss ir kā koks ar 2iem galiem un nekas nav tikai melns vai balts, labs vai slikts., un ir situācijas, par kurām tā arī nav (un nebūs) īsti skaidrs` vai par tām priecāties vai bēdāties, smieties vai raudāt.. un tad atliek vien pieņemt` situāciju, apstākļus un cilvēkus (sevi ieskaitot) un vienkārši pasmaidīt par visu, visu, visu..

beidzot izdevās satikties ar sen sen ne redzētu, ne dzirdētu draudzeni.. un mjaa a, šobrīd mēs kā viena koka divi gali., viņai ir tas, kā nav man., un man savukārt ir tas, kā nav viņai.,  ehhh kaut gan., vai gan ir iespējams vienlaicīgi tikt pie viena koka abiem galiem? un vispār jau mūs ne tik daudz tie paši gali vilina, cik tas harmoniski un līdzsvaroti piepildītais viduspunkts.. tik `vai nu/ vai nu` jaunības idilliskais maksimālisms vēl nav iznīdēts., tikai biki apbružāts..  ^^

ps. kamēr mana krustmeitiņa vakar (1x savā mūžā- laimīgās māsas vārdi) kādām ļāva sev sapīt 2as, traki skaistas, bizītes, tikmēr draudzenes krustdēliņš vēl gatavojas šīs pasaules notikumiem, kaut nu jau ticis pie nopietna vārdiņa un jau pavisam drīz pievienosies mūsu bariņam, mmmm  "))