piektdiena, marts 05, 2010

es par sevi

es varētu lietot savu īsto vārdu
lai gan arī šis ir mans īstais vārds
to lietoju, ja vajag kādu pseido

es varētu sevi parādīt
izvēloties kādu profila bildi
esmu ar sevi mierā

es varētu atklāt savus gadus
sajūtu tos kā vērtību
gluži kā labi izturētam sarkanvīnam

patīk anonimitāte
nav stereotipu pēc kuriem vadīties
 vārdus, izteiksmi uztveram tīri

ne reizi vien pārbaudīju
ar cilvēkiem, kas viņuprāt mani pazina
ne pazina, ne nojauta, kamēr pati neatklājos 

spēlēju teātri, mainos un mānos?
bet varbūt tā esmu īstā es?
ne viss ir tā kā rādās

mēs nepazīstam līdz galam
pat to, kas mums atrodas cieši blakus
stereotipi ir šauri un skatījums tāpat

 patīk būt anonīmai
bez noteiktiem rāmjiem
es to izmantoju un baudu

pavisam atklāti
nepiespiesti
brīvi

Tu jau neesi tāda
es zinu kāda Tu esi
Tu esi savādāka

varbūt jā, varbūt nē
viss plūst, viss mainās
katru mirkli dzimstu no jauna

 pieņem to  
kā vienīgo patiesību  
par  un ap mani 


~~~
tici vai nē
arī manas mājas un mieru sargā sniegbalti pūkains murlikātors jebšu mikupiku
arī mani mati ir blondi, bet ne blondi
arī es ārēji esmu trausla būtne ar dzirkstošām acīm
arī mans īstais vārds ir skaists un iesākas ar L
arī man patīk gulēt un sapņot atvērtām acīm
nopietni un nenopietni skatīties, izteikties, dzīvot, elpot
domāt par visu un nedomāt par neko

2 komentāri:

  1. es arī lasu Skanošo Ciedru,
    desmit reizes varu mest to grāmatu pret sienu un kliegt, ka tas ir slima suņa murgs un antizinātniski. Un tad vēl desmit reizes pacelt to grāmatu un lasīt tālak. Starp citu Krāslavā ir Anastāsijas ciemats.

    AtbildētDzēst
  2. pagaidām lasu 4o grāmatu, bet arī uz priekšu tik maziem solīšiem.. paņemu un nolieku, un tā ik pa laikam

    ir lasīts šis tas par ekociematiem iekš LV. Varbūt pats esi bijis kādu apskatīt?

    AtbildētDzēst