run baby run

`I open my eyes

I look to the sky

it's a sunny day

the world is looking so bright

what a surprise

it's a sunny day

Gimme Gimme Gimme Gimme what I want

I want sunshine.. ?`

šādi vārdi iešāvās prātā no rīta atverot acis un paskatoties koši zilajās, saules pielietajās debesīs..

hmmaaa.., tik noskaņojums tāds nekāds, 50/50.. kā rezultātā mani gaismas spēki jau atkal cīnījās ar tumsas spēkiem.. un tapa `answers are everywhere` sev par atgādinājumu, uzmundrinājumu un vēl šo to.. pati tak teicu, ka šī nav dusmu, gaudu un raudu izlietne.. bzzz

pēdējās rindas

`It is very simple` she thought

You get up, you go, you do, you see

You put one foot in front of the other..`

tomēr lika mazliet sarosīties šeit un tagad ,

kā sievišķīga būtne, noskaņojuma pacelšanas un slikto domu atgaiņāšanas nolūkos, nolēmu uzspēlēt pārģērbšanās spēli. šoreiz intereses pēc apskatīties, kas manos krājumos būtu piemērots skriešanai ziemas apstākļos. tā nu vienu pēc otra sāku vilkt laukā savus dārgumus

mans sporta` fetišs`, Nike izstrādājumi no galvas līdz kājām. varbūt tāpēc, ka skolas gados sev apsolīju, ` kad izaugsi, tev viss būs no Nike..` un smejies vai raudi, bet pēc pāris gadiem tiešām radās iespēja to visu iegādāt un no dienas dienā nēsāt. esmu gan pamēģinājusi arī citus zīmolus, bet tie nav tik ērti, skaiti un pārdomāti, un neder kā uzlieti manām auguma aprisēm.. kas tomēr ir diezgan ļoti no svara. tā nu es citus zīmolus vispār ignorēju, ja nav tad nav. ja vien neskaita Converse brīvā laika apavus~ perfekti, viegli, ērti un skaisti, mhm, iesaku

galvu nolēmu apsegt ar zili puķotu brīnumu, kuru iegādāju Vācijā, lai būtu siltāk vēsākos vasaras vakaros un rudenī traukties pa Rīgas ielām ar velo. tāda multifunkcionāla štellīte ar siltu oderi, kuru var izmantot kā matu gumiju, cepuri, matu lentu, šalli vai mutes~ deguna aizsegu tādā baisā salā kā šoziem

tā sapucējusies, nolēmu iziet laukā, lai izmēģinātu, cik mans kostīms atbilstošs laika apstākļiem. Tests izturēts

nākamais solis~ izmēģināt darbībā, aizskrienu no viena sētas gala līdz otram.. it kā vējiņš pūš cauri, bet pieņemami

nākamā doma, ja jau esmu saģērbusies un pat laukā iznākusi, mazliet jāpaskrien

tik ieskrienu pakaļ saulesbrillēm, lai varētu uz pasauli skatīties plaši atvērtām acīm, jo apkārt vienas sniega kupenas vien

pie reizes kabatā iestūķēju i~podu, bez tā no mājām reti izeju.., drošs paliek nedrošs, ja nu vajadzīga mūzikas terapijas dziedinošā iedarbība tad un tūlīt?!

soli pa solim. vienmēr paticis vērot savu ēnu skrienam. pareizā elpa aiziet automātiski, kā iedzimta, labi, ka šī iemaņa ar laiku nezūd. pie sevis smaidu par tempu, bet pirmajai reizei pieņemami. labi, ka nav daudz ko nest, tiešā un pārnestā nozīmē, tad būtu vēl smagāk ap sirdi un kājām. skrienu viegli, bet motors jūtami novārdzis, pluss, brokastis ar vēl nav apēstas

bet sajūtas tomēr labākas par tām, kas reiz radās, 6os no rīta skrienot no Siguldas gravas vienas puses uz centru padsmit minūšu ietvarā, ar somu plecā., toreiz man šķita, ka palikšu turpat uz slavenajām Siguldas trepēm, kad koki gar acīm jau paši skrēja un nebeidzamo trepju galā jau blāva rīta gaisma pavīdēja., lai to sasniegtu bija jāatrod sevī pēdējās spēka paliekas.., jo paspēt vajadzēja laikā! paspēju., bet daudz tas no manis prasīja. pēc tam sev apsolīju nākamreiz celties laicīgāk

reiz sev pat iegādāju augstpapēžu zābakus (man toreiz tik netipiski) ar nolūku, lai būtu iemesls laicīgāk iziet no mājām un vispār no jeb kurienes laicīgāk izkustēties, jo ar tādiem tak nepaskriesi tik ērti un ātri. eksperiments izgāzās.. iemācījos veikli skriet pat ar augstpapēžu zābakiem. tagad, ja nēsāju, tad citos nolūkos

.. tā tipinot, ar katru soli pie sevis atsaucot atmiņā reiz piedzīvoto, tiku līdz vītolam un upītei sniegotu pļavu un mežu ielokā. nolēmu apstāties, paņemt pauzi un griezties apkārt, jo atpakaļceļā vēl kalns priekšā. netrenētai sirdij un kājām tas ir pārbaudījums. kalna vidū sevi pažēloju, neizspiežot no sevis visu līdz pēdējam, pārgāju uz raitu soļošanu, jo līdz finišam tak vēl bija jātiek

mana trakākā, līdzšinējā pieredze ar kalnu, reiz vienās sacensībās nedaudz pirms paša finiša bija diezgan iespaidīgs un spēkus paņemošs kalns. noskrēju bez apstājas, pēdējiem spēkiem tiku līdz finišam, tik viens posms no kalna pievarēšanas gan no atmiņas izgriezts, kā no  nekvalitatīvi samontētas filmas, jo pilnīgi neko neatceros par to, kā tiku no punkta A līdz punktam B un šāds notikumu pavērsiens mani  visnotaļ neiepriecināja. turpmāk ņēmu to vērā

šoreiz, pirms finiša sastapu stirnu. vien kādus 5m no manis. šoziem stirnas ir īpaši draudzīgas. tā nu es tipināju vēl lēnāk un skatījos uz viņu un viņa uz mani. mani ar acu skatu pavadījusi, viņa šķērsoja to pašu taku, kuru es.. gan jau ka ceļā uz ābeļdārzu, vēlajās brokastīs

otrā rītā izkāpjot no gultas, kājas lika noprast, ka zina, ko esmu darījusi ar viņām pagājušajā rītā

otrais skrējiens jau bija raitāks un patīkamāks, arī brokastis tika laicīgāk vēderā noglabātas un kalns veiksmīgāk pievarēts. pēc noskrieta pusgada, treneris reiz teica, `tagad man labāk patīk skatīties, kā tu skrien`. mjaa, tu vari skriet skaisti un vari skriet savādāk.. no sākuma, gan viss ir savādāk.. līdz skaistumam un dailei ir jāizaug

run baby run..  vārdi no kādas filmas un dziesmas, kurus parasti asociēju ar sevi, savu skrējienu jebkādos nolūkos

P.s.,  pirmais ieraksts veltīts Romeo , par iedvesmu

Ja nebūtu atradusi Tavus skriešanas piedzīvojumus, tad diezin vai šeit un tagad būtu aizdomājusies par skriešanas priekiem. Paldies!  :)