aiiiiii
it kā laba ziņa~ būtu kur dzīvot, pat diezgan tuvu centram. savā ziņā jau biju noilgojusies pēc sava lielpilsētas mitekļa. centrs~ ideāli piemērots manam, parasti saspringti piepildītajam, ikdienas skrējienam
bet vai es atkal to gribu?
šad tad esmu iztēlojusies, sevi tur dzīvojam. man tur pat patīk. lai gan vienai dzīvot jaunā vietā, ne visai omulīgi. neapdzīvotas telpas biedē ar savu kluso tukšumu
it kā jau pārmaiņas arī vajag. tieši pirms pāris dienām atkal uznāca apskaidrība par to, ka šeit, kur atrodos šobrīd, noteikti nevaru palikt
bet tagad domāju vai man atkal vajag pazust tajā pat lielpilsētas dunā, no kuras toreiz aizmuku un kura šobrīd šķiet tik pelēka un vienmuļa
un tad jau atkal jāmeklē kāds atmaksāts sevis nodarbināšanas veids. kur man jau atkal ir savas prasības un vēlmes.. (šādā laikā?) kuras gribas saglabāt, savādāk, manuprāt, nemaz nav vērts sākt ziedot tam sevi, savu laiku un pūles
vai arī vienkārši ņemt un aizlidot.. jo pēc pāris dienām būšu īstenojusi kādu plānu un ieguvusi sākuma kapitālu
bet tik daudzi saka~ paliec
tik daži~ lido
50/50
dzīve nav par to kā pelnīt, skriet un ēst, ja atdod labāko
pagaidām atstāju domas lidināmies gaisā.. tās īstās un patiesās atgriezīsies, vēloties īstenoties šeit un tagad
musiccc
Ne es, ne tas vīrietis ar cepuri manā kurpē nevar atbildēt uz šiem jautājumiem, vien Tu pati.
AtbildētDzēstEs tik gribētu piebilst, ka tas, ka Tev ir "spārni" vēl nenozīmē, ka obligāti jālido. Lidojuma brīvības prieks var tikt saņemts arī tikai no tās domas vien, ka Tu jebkuru brīdi vari lidot.
smejoties, ar `To be or not to be– that is the question` kāds reiz atbildēja uz manu, `eksistenciāli būtisko jautājumu`...
AtbildētDzēstpati atbalstu domu, ka labāk nožēlot izdarīto, nekā neizdarīto
domājams, spārni nav domāti tikai smukumam un sajūsmai :)
ja Tev iedotu konfekšu konfekti(t.i. pašu garšīgāko). Tu viņu uzreiz apēstu vai taupītu vēlākam(pat daudz vēlākam) un smaidītu jau par domu vien, ka Tev ir tāda konfekte? un ko darītu Tavs onka?
Paliekot, Tu izvēlies vienu ceļu, aizbraucot - citu. Tur nav ko nožēlot, jo nav iespējams salīdzināt šos abus ceļus, izbaudīt aizbraukšanu un palikšanu vienlaicīgi. (Ja nu vienīgi paliekot, aizbrauc jumts =))
AtbildētDzēstKonfektes nebūtu tas labākais piemērs man, jo es tās nedomājot atdotu tālāk. Saldumi man nav vērtība. Onka ir mēms, nezinu, ko viņš darītu.
konfekšu vietā Tev bija atļauts iedomāties jebko, kas Tev šķiet vērtīgs un Tevi uzrunā, mhm
AtbildētDzēstun kas tad ir bulciņa, šokolāde, saldējums, ja ne salduma izpausmes?
domājams, viņš turpinātu skriet mūžīgi(viņa pirmā vērtība), cepuri nenoņēmis(otrā vērtība)
Jebko? Tu šodien esi tik devīga. Puišiem patīk devīgas sievietes :)
AtbildētDzēstEm, tad es izvēlos multifunkcionālu skrējēju pulksteni. Ja man tāds būtu, es noteikti gribētu uzreiz iet skriet, tomēr prieku man sagādātu arī vien tas, ka zinu, ka varu jebkuru brīdi viņu izmantot, ka man ir tādas iespējas.
Bulciņa, saldējums ir saldumi, bet es viņus ēdu ne tāpēc, ka gribētos, bet tāpēc, ka ar viņu palīdzību var organismā uzkrāt rezerves, ko vēlāk dedzināt. Vienīgi šokolāde no Taviem nosauktajiem krīt laukā, tā tiešām dažkārt gribās.
he he, kad tad es esmu bijusi ne- devīga?
AtbildētDzēstnu lūk, mana doma apstiprinās.. arī Tu izvēlētos izmēģināt savus `spārnus`, ne tikai priecātos par to esamību(prieks tak pats par sevi) :)
jāam, jaaam, es jau šaubīgi nodomāju, vai tiešām Romeo, kā apzinīgs skrējējs, pilnībā atsakās no saldumu dopinga devas..
p.s. meitenēm arī patīk devīgi puiši ;)
Tā uzsitiena nenāk, bet gan jau ar Tava bloga palīdzību varētu uzrakt kādu ne-devīgo reizi :)
AtbildētDzēstDzenbudistiem ir viens jauks stāsts par to "spārnu" tēmu. Būtība bija tāda: Kāds vīrs apmaldījās tuksnesī ar vienu ābolu rokā. Viņš sākumā nedaudz uztraucās, bet vienmēr paskatoties uz to ābolu, atkal nomierinājās - "man taču ir vēl vins ābols, ja sagribēsies ēst". Tā viņš divas dienas staigāja un izkļuva no tuksneša. Viņš paskatījās uz ābolu, kas jau bija sažuvis un saprata, ka viņu ir paēdinājusi/padzirdījusi tā doma vien, ka viņam ir ābols. Tas ābols viņu ir izglābis.
Šokolāde ir atkarība. Bez tās skrējējs kā bez kājām :)
Heh, ņemšu vērā (sun)
kas meklēs, tas atradīs.. ;)
AtbildētDzēstābols jeb mierinājums, pārliecība, cerība, ticība iespējai(līdzīgi kā burkāns ēzelītim tieši deguna galā, vajadzīgais dzinulis). tik tas gan bija dzīvības un nāves jautājums(ābols un tuksnesis), kad jau vispār uz visu skatās DAUDZ savādāk. un ja cilvēks kaut reizi ir bijis tādā situācijā(50/50), tad viņš pēc tam nešauboties izvēlēsies dzīvot šodienai, nevis tikai cerēt un ticēt, ka kaut kad, kaut kas būs iespējams. manuprāt, iespējas ir domātas, lai tās izmantotu īstajā laikā un vietā, bez atlikšanas uz vēlāku.
viņš ar to ābolu arī labi rīkojās. domājams, ja viņam tiešām ļoti, ļoti būtu gribējies ēst un viņš ietu jau vairāk par 2dienām (50/50 jautājums)- viņš to tomēr apēstu. visam ir savas robežas, īpaši jau fiziskajam/ materiālajam, kas ir arī ķermenis, ar laiku pat garīgi augstu attīstīti cilvēki sairst