Biju uz darba interviju( otro divu nedēļu laikā).
Gāja labi.
Vienīgi pati nobijos~ ka ja nu tieku, tad būs jāsāk vairāk strādāt.
Un tad mans jaukais dzīves ritms var tikt apdraudēts.
Man tā patīk mani vēlie un nesteidzīgie rīti.. un arī tas, kā pa šo laiku esmu iedzīvojusies.
Neesmu droša, ka labāka atalgojuma dēļ esmu gatava to visu ziedot.
Un trakākais, ka es vairs negribu iederēties kāda rāmīšos un nosacījumos.
Arī darbā ne, pat ja tas nāk no vadītāja.
Attiecīgi~ vispirms noklausos otra vēlmes un gaidas, un tad izvērtēju vai man to vajag vai ne,
un vai esmu ar mieru to pieņemt, sev ar to nekaitējot un sevi tādējādi kā neapzogot.
Tā nu es šodien vēlreiz sapratu, ka neesmu `ideālais( pakļāvīgais) darbinieks`
un ka atrast ideālu darba vietu un priekšnieku nav viegli, taču ir ļoti būtiski.
Un man jau tā ir~ manā slimnīcā, man tur tiešām patīk( teju viss)!
Strādāju brīvi pēc saviem ieskatiem~
neviens nespiež ierasties uz sapulcēm, neuzbāžas ar liekiem pienākumiem `uzņēmējdarbības vārdā`
un ļauj man būt man pašai, ar visiem maniem izgājieniem un dīvainībām.
Šodien, sēžot intervijā, sāku arī saprast, ka nākotnē laikam tomēr jāvirzās uz privātprakses pusi, paralēli darbam slimnīcā..
Es tomēr vairs neesmu studente un maza meitene, kuru citi drīkstētu grozīt pēc sava prāta un iegribām.
Arī pagājušās nedēļas intervija beidzās uz līdzīgas nots.
(darbā iemīļota. domāju~ kāpēc? jo es jau tā jūtos..
pagriežu skaļāk un dziedu līdz, uzdejoju arī.. aiz prieka un viegluma)
pagriežu skaļāk un dziedu līdz, uzdejoju arī.. aiz prieka un viegluma)
