Šai gaismas mirklī, ko par dzīvi sauc., no vienas mūžības uz otru ejot, pusceļā uz ideālu..

Par šo naudu es varu veselu mēnesi dzīvot,
Trīsdesmit dienas atpūsties, grāmatas lasīt un domāt,
Trīsdesmit dienas vērot, kā nārbuļi zied, kā briest rudzi,
Kā dārzos ienākas ķirši, kā ganībās govis plūc zāli...

Par šo naudu es varu biļeti nopirkt un aizlidot
Uz trim stundām pie tevis un saulrietā atgriezties atpakaļ,
Trīs stundas skatīties tevī, runāt ar tevi un starot,
Trīs stundas just, kā pasaules telpu no zemes līdz zvaigznēm piepilda laime...
Ja es padomu prasītu mātei, viņa teiktu:
„Tikai trakie izkaisa naudu pa vējam,
Vajag pietaupīt sevi, labi izgulēties un paēst,
Un naudu nolikt − nebaltai dienai.”

Bet ja es grieztos pie tevis, Van Gog, dzeltenās krāsas dzejniek,
Tu iemērktu otu saulē un, saulgriezes gleznodams, teiktu:
„Brauc,
Laimīgs ir tikai tas, kas par laimi spēj visu atdot;
Citas laimes nav bijis un nebūs nekad,
Kamēr vien saulgriezes ziedēs.” 

vakar, atgriežoties vecāku mājās, kaut kā sanāca arī mazliet tuvāk iepazīt  Āriju Elksni un viņas `spilgtās, suģestējošās un traģiskās  dzīves` atspulgus dzejas rindās. un tajā visā sajutās kas tik pazīstams un tuvs. arī saulgriezes. arī Van Gogs. viņa~ manis izšūtās saulespuķes joprojām  zied rāmītī glīti iemūžinātas, nu jau gadus padsmit. bet par augstāk rakstītajām dzejas rindām, tomēr smejos ar smaidu,  gluži kā pati būtu sevi pierakstījusi ~ un re, ne es viena tāda., `smalka aprēķinātāja`, kura par visu atļaujas `maksāt dārgi`,. jo vēlas savā pilnībā pilnīgu laimi.. 

un varbūt arī tāpēc aprakstam uzdūros un pieķēros tieši šobrīd..
..`Viņu pieminēt~ tas nozīmē runāt par mīlestību`

~~~
vakar, kopš rīta plkst. 08:08,  ik pa laikam un biežāk kā ierasti, uzdūros `tādam laikam`, ik reizi, kad skatījos`cik ir pareizs laiks`, lai dotos ceļā .. un veselas 2.x pēc kārtas nokavējām autobusu uz Rīgu.. un man tas absolūti nešķita smieklīgi, bet aizdomīgi, patiesībā~ it kā es vienīgā no mums abiem vēlētos tur nokļūt.. :p lai gan tā pat beigu beigās visu iecerēto paspēju laikā (mana matemātika par laika rezervi atmaksājās).. laimīgi kāpjot autobusā, šoferis  piedāvāja man šķēres.. ( priekš jaunākajiem`garākajiem (līdz zemei) svārkiem manā garderobē, ar kuriem sākumā pat bija jāmācās staigāt..),  un tikai solu pirms manis apsēdās kāds, nu jau `paaudzies zēns`, kurš daudzus, daudzus gadus atpakaļ, tāltālā pavasarī dāvāja man saules puķu mazākās māsas, koši dzeltenas pienenes.., nebiju viņu redzējusi un satikusi tieši veselu mūžību (vēl  kāds`sportiski aktīvais`.. ). iestūrējot gala pieturā, šoferis visiem vēlēja veiksmīgu dienu un atgādināja par mūsu līdzgaitniekiem (šalli, cimdiem utt), lai ņemam līdz, varbūt vēl kaut kad dzīvē noderēs..  un  mana laime` manējie.. manis sagaidītāji, kā lielie tā paši mazākie.. un tas ir tā kā brīnumaini un jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk to apzinos*