par tiem mīlestības pinekļiem..

Ja tev nekad neapniks
Rītos ar mani kafiju dzert,
Ja man nekad neapniks
Tevi ik rītu sev blakus skatīt,
Ja tev nekad neapniks
Pa diviem vienu kartupeli ēst,
Ja man nekad neapniks
Būt tik greizsirdīgam, ka to nemani,
Ja tev nekad neapniks
Baidīties mani zaudēt,
Ja tev nekad neapniks
Vērot pasauli manām acīm,
Ja man nekad neapniks
Tavā -savu pasauli ieraudzīt,

Tad tā būs mīlestība..

~ A. Bergmanis ~

šo pirms pāris gadiem dzirdēju brāļa kāzās

un tai brīdī man aizrāvās elpa..

un kopš tās reizes es šo vienmēr atceros,

kad tiek runāts par To ~

kāzu laiku

skatos, 

bērnības draudzene beidzot (pēc 9. gadiem!!!) iestūrējusi laulības ostā

(pat pavisam tieši~ ar motorlaivu)

`šefi` arī mijuši gredzenus

kad šefam prasīju,~ kāpēc? un kāpēc tik ātri? 

( abi labi ja gadu pazīstami)

uz  ko viņš atbildēja ~ kāpēc gan ne?!

par ko nosmējos..

~ gluži vai kā pēkšņi nopirkt jaunas kurpes`kleitu, utt.. 

kāpēc gan ne?! "D

mjaaa, dīvaini ~ `kāpēc?`

~ ir pats pirmais, ko parasti jautāju, kad uzzinu par kārtējiem kāzu plāniem

nē, es jau neiebilstu..

es vienkārši domāju ~ kāpēc?

kas zem tā visa slēpjas

vienīgais par ko es iebilstu, ja sāk runāt par manām iespējamajām kāzām..

~ pāragri.

(no)gaidu, kad`vai būs tā, ka nekad un ik rītu`vakaru.. 

un tikmēr palieku pie sava~

kāpēc gan jā?

un labāk spontāni nopērku sev jaunu kleitu, kā pēkšņi sasaistos ar `vīru`..

 ~ ~ ~

Ak, jā
2x man pat ir izdevies izvairīties no līgavas pušķa
pirmoreiz, vienkārši nostājos tādā vietā, kur tas noteikti netrāpīs,
taču `nelietīgais` fotogrāfs mani pieķēra un atmaskoja manu viltību ar foto~
visas gribošās ir palēcienā virs zemes, lai tiktu tuvāk pušķim,
kamēr es mierīgi stāvu blakus vedējmātei, ar rokām kabatās.. "D

un otrreiz, pirms mešanas ar `cīņu biedri` nosmējām,
ka mēs te vienkārši kā butaforijas pastāvēsim
taču pušķis lidoja mums tieši virsū!,
mēs abas pat paliecāmies katra uz saviem sāniem, lai no tā izvairītos (tātad nemelojām),
arī šeit būtu sanācis viens varen interesants un netipisks kadrs.. "D
taču, kad tas mums aiz muguras gulēja zemē,
visas pārējās (topošās līgavas) uz mums dīvaini noskatījās.,
cīņu biedrei ieteicu labāk  tomēr pacelt to nelaimīgo pušķi no zemes.,
un neapskrēja ne apaļš gads., kad viņa nākamajā vasarā apprecējās ~
pavisam pēkšņi, tik pēc pāris mēnešu pazīšanās..

protams, tā var būt tikai sakritība
taču, ja pieņem, ka sakritības nemēdz būt..

kas būtu noticis, ja es to būtu pacēlusi?
bet man galīgi roka necēlās..

visnotaļ interesants ir jautājums~
  vai man vispār roka jebkad mēdz celties?

vienreiz., nu varbūt, varbūt divreiz..
un varbūt kādu dienu pienāks tas `nekad brīdis` un tā būs tā trešā (visvisīstākumpatiesākā) reize


 šo ar 1x dzirdēju brāļa kāzās
bija s k a i s t i

♪ ♫ ♪