Todien, nu jau pirms 5iem mēnešiem, sabijusies, klausījos kā lietus lāses un krusas graudi, zibens izgaismoti un pērkona dunas pavadīti, izmisīgi dauzās pie jumta loga rūts, kamēr skarbie un skaļie rudens vēji, vēl kaismīgāk kā dienu iepriekš, plūkā koku lapas un zarus., no tā visa paslēpusies un siltā dūnu segā ietinusies, neskaitāmas reizes klausījos ~divus eņģeļus dziedam , domas, sajūtas, emocijas un atmiņas virmoja un piepildīja it visu, pierakstīju vien pāris rindiņas, lai piezīmētu sev ko būtisku
Kad jau atkal rudens vētras debesis un zemi kopā jauc
~Divi eņģeļi sēž jumta korē un dzied.. katram nomet pa dāvanai, katram kas garām iet, bet to neredz neviens un nedzird neviens.. un eņģeļi smej, kā gan var prieks būt kaut kas lieks
~Divi eņģeļi sēž jumta korē un dzied.. katram nomet pa dāvanai, katram kas garām iet, bet to neredz neviens un nedzird neviens.. un eņģeļi smej, kā gan var prieks būt kaut kas lieks
Divi eņģeļi sēž jumta korē un dzied.. katram novēl lai izdodas, katram kas garām iet, bet to nedzird neviens un to neredz neviens.. un eņģeļi smej, vēl taču gaišs, kas tiem kaiš
Zini, varbūt mums jālido prom, šeit katram jau tā ir tik daudz.. dzirdi, kaut kur kāds bārenis raud un laimīti atpakaļ sauc
Divi eņģeļi sēž jumta korē un dzied, un tev nestāsta, ka viņiem nav vairs kur iet.. vakar pusnaktī tiem spārnus salauzis vējš~
Šovakar klausos ~nu jau citus divus eņģeļus
it kā vienkāršākus, ne tik profesionālus.., bet emocionāli piepildītākus, īstākus, izjustākus.,
varbūt tāpēc, ka Lea šo dziesmu veltīja vectētiņam
arī es savu dziesmu veltītu vecmāmiņai un vēl es to vēlētos veltīt ikvienam, kas kādu šeit vairs nesatiks. īstenībā, es joprojām nezinu ko teikt tiem, man tuvajiem cilvēkiem, kuriem vairs nav kāda tuva, mīļa cilvēka, arī vecāku.. un vai gan vārdos var izteikt, vārdos neieliekamo
Dzīve ir gara, mūžs ir īss.. trausliem diegiem tīts
Dzīve ir gara, mūžs ir īss.. trausliem diegiem tīts
manuprāt, šī ir viena no tām dziesmām, kas kaut daļiņu no tā visa spēj izteikt
un likt aizdomāties un novērtēt to, kas mums ir šeit un tagad~ vecākus, māsas un brāļus, visus mīļos, tuvos un tālos
~~~
kāpēc cilvēki kaut ko prot novērtēt tikai tad, kad tas jau ticis atņemts uz neatdošanu?
kāpēc mīlestība, prieks un laime tiek atlikta uz vēlāku laiku?
vai cilvēki domā, ka laiks nekad nebeigsies un nekad nebūs par vēlu?
zini~ bezgalīgas ir tikai debesis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru